Ir interesanti ar to ir un būt... izvērtēt kurš tev der un kurš nē... viegli kļūdīties attiecībā pret sevi kur nu vēl citiem... un man pašai pārsteidzoši ko daru ne priekš sevis, bet dēļ citiem... neapzināti.... it kā rokā ievērti smalki pavedieni un galvā kāds zobratus saskrūvējis kamēr es guļu... un tagad no kaut kurienes man nemanot mani vada... šobrīd man nepielec vai man to maz īsti vajag... bet visi mani atomi bez maz vai ķērc ka grib vēl.. varu teikt sviests...vai margarīns ... tik pat labi vistas zupa ar nūdelēm.... :)
Skumt ir labi... dažreiz tā vajag, lai saprastu to kurš mums īsti ir svarīgs... jo kā nekā bēdās jau tikai mēs redzam, saprotam kurš īstenībā ir par.. ap.. iekš.. un tik pat labi ārpus mums... mhm... ja gribēsi atradīsi veidu kā... ja ne iemeslu... un nespraud man batonus ka tā nav.. :D
Liekas ka pārāk sen nekas nav laists laukā... pastaigāties pa mežu... vai arī ne... nezinu... sakrāts ir pa daudz... klūgu grozi piekrāmēti un birst laukā... pamazām jau es iztīru... izmēžu, kas vecs un lieks palicies... bet nezinu kurš pa vidam jaunas domas piekrāmē.... it kā tām pašām nebūtu gana...
Es drīz aizbraukšu uz Parīzi... mhm... sēdēšu smalkā kafetērijā... ēdīšu tikko ceptu siermaizi un dzeršu saldu vīnu no smagas kristāla glāzes un paslepšus klausīšos pie blakus galdiņa sēdošos jauniešus... viņi runās par mīlestību.... par to cik tā salda... un tik pat lipīga kā vīns manā glāzē....
Bet tagad? Tagad es sarunājos tikai ar putniem savā galvā, kas gatavojās rudens pārlidojumam uz kādu siltāku zemi... un viņi netaisās ņemt mani līdz... tādi viņi ir... mani resnie putni... aizskries... un drīz būs atpakaļ.... noskranduši un kliegs pēc maizes drupatām kas paliks pāri pēc manām brokastu maizes garozām....
Bet pagaidām vēl ir vasara... es skriešos ar vēju.... tieši pretī debesīm.... varbūt tur kāds mani sapratīs.... :)
